kad gribās skriet pret vēju...

..ir brīži, kad pats jūties nožēlojami, kad nespēj rast simpātijas ne pret ko kas risinās Tev apkārt, kad jūties vientuļš un nesaproti, kāpēc tā notiek...  kāpēc viss notiek ačgārni, ja gribi satikt kādu kas varētu Tevi saprast, pavadīt laiku kopā un mīlēt, Tev jābūt apmierinātam ar savu dzīvi, jābūt skrienošam un aizņemtam ar citām lietām, jo tikai tad nāk īstie cilvēki, bet ja Tu esi mierā un vnk vēlies tikai kādu maigu jūtu un uzmanības, zini jau iepriekš, ka visas cerības var droši izkaisīt jūras krastā garām slīdošā vējā... jūtos viena!! gribās skriet kur acis rāda, darīt pilnīgi muļķīgas un nevajadzīgas lietas, gribās krist izmisumā un sagādāt sev stipras emocijas, bet visi mēs zinām,ka tas nekad nepalīdz un tāpēc es cenšos turēt šīs sajūtas sevī, jo pie laba gala tas nekad nenoved, bet turot pie sevis - paliek grūtāk un liekas, ka ūdens jau smeļas mutē, un šajā brīdī vēl vairāk gribās skriet pakaļ tam vējam, kurā izkaisīju savas cerības...