es - šovakar...

Izmisums, vai tomēr miers sevī...dzērums vai tomēr realitāte.. laikam jau visas šīs pārdomas tomēr ir saistošākas vairāk brīvajiem cilvēkiem, i mean - brīviem no attiecībām, jo esot attiecībās, mēs pazaudējam domu dziļumu, mēs esam realitātē, ikdienā, rutīnā... bet esot vientuļi mēs esam nelaimīgi, tātad rutīna ir nāvējoša, tāpat arī vientulība ir vēl mokošāka.. vai varam izbēgt? nezinu... es šobrīd jūtos gaužām apjukusi, man liekas, ka es kaut ko meklēju, bet tajā pašā laikā es esmu mierā ar sevi, bet tomēr man ik pa brīdim pietrūkst kaut kā, piemēram, mīļuma , rūpes.. bet arī saņemot to vienu vakaru tā tomēr pietiek uz ilgu laiku, vai nāktos šobrīd samierināties ar kāda mīļākās statusu? jo aizvien biežāk sāk likties,ka tieši tas ir tas vajadzīgais šobrīd, jo citādi jūtos pilnvērtīga... bet no otras puses, gribās jau tomēr stabilitāti, regulāri sexu, ikdienas mīļuma izpausmes, varēšanu pie vēlmes noskūpstīt.. utt.. tātad varbūt tomēr nē, varbūt tomēr dzīvot un gaidīt, kad būs.. bet vai gaidīšana nenozīmē meklēšanu? es noteikti negribu meklēt, jo šobrīd tā liekas visdrausmīgākā sajūta... bet ja es vienkārši samierināšos ar to,ka es dzīvoju un neko negaidu,nemeklēju - vai es neapslāpēšu sevī kaut kādu dziļāko emociju izpausmes iespēju? to pilnīguma sajūta, man bail no pārdomātības? es gribu viegli dzīvot, es zinu,ka tas nav iespējams, bet es arī negribu sevi nolemt.. vēl nē... šobrīd es gribu just, es negribu meklēt, es negribu gaidīt, es vnk gribu ļauties, bet kam... tas ir mans šībrīža vissarežģītākais jautājums...