ejot uz priekšu..

ir tāda īpatnēja tendence ieviesusies manā prātā, nepārtraukti ir sajūta,ka ir apnicis domāt, it sevišķi brīžos, kad apzinies, ka īsti neko izdomāt nevari.. es jūtu,ka manā dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas, jūtu izteiktu tendenci ieiet nākamajā dzīves etapā, bet atduros pret aizvērtām durvīm, šaustu domas riņķī apkārt, bet neviens pavediens tā arī nerodas... sanāk,ka neesmu gatava tam? varbūt,ka man vēl kas jāpaveic pirms varu doties tālāk, vai varbūt tas,kas gaida aiz aizvērtajām durvīm prasīs tik daudz enerģijas, ka tagad tā būtu jāiekrāj? tās domas ir tik bezgalīgas, ka paliek grūti no tām, tas nekur neved, tām nav atbildes, kārtējo reizi atduries tikai pret laiku.. bet kā tad ir ar dzīvošanu tagad un šodienai? kā lai izaicina dzīvi, ja nezini kur spert soli... tracina šī sajūta, jūtos apjukusi, mērķi un nostāja dzīvē nav mainījusies, bet ir zudusi kaut kāda piederības sajūta! Esi ar visiem un visur, esi viens pats ar sevi, bet tāpat kaut kas izmisīgi trūkst, rodas tāda sajūta, ka es lēnām ceļos un attālinos no visa apkārt esošā.. es redzu, dzirdu sevi, bet liekas, ka tā neesmu es, skatos uz sevis no malas un nesaprotu, kas esmu, kur esmu un kurp dodos... jāmeklē sevī no jauna? bet kā ? izvērtējot, pārdomājot?.. cik var domāt, manuprāt, cilvēki tik daudz laika pavada pārdomājot dzīvi, meklējot pareizos risinājumus un paši sevi, ka viņi aizmirst dzīvot! tikko iedomājos, ka varbūt pie vainas ir tā sajūta, ka aizvien skaidrāk nākas apjaust, cik cilvēki patiesībā ir tālu viens no otra, dažbrīd rodas uzticēt kādam savas personīgās pārdomas, rast atbalstu, varbūt arī mierinājumu, bet pirms vārda izteikšanas kā ar zibens spērienu saproti, ka nevienam tas neuztrauc, mēs katrs esam sev un tikai sev! Es ticu vienīgi, ka vecākiem tieši satrauc pašu bērni, bet pārējais viss ir tikai tukšs burbulis, tā ir līdzās eksistēšana.. varbūt kāds Tevī klausās, bet viņš Tevi nedzird, un klausoties Tevī viņš pielīdzina to savai dzīvei un pārdomā, vai viņam ir labi, vai viņu neskar tāda veida problēmas. Man liekas, es esmu pazaudējusi ticību cilvēkiem. Varbūt es pati esmu pārāk no citiem, lai būtu ar tiem tuvāk. Un tagad atkal atgriezties pie sevis analizēšanas, godīgi - ir apnicis, nu cik var ķengāt sevi no vienas un otras puses, tāpat visiem ir skaidrs, ka tas ir mūžīgs jautājums, un ka mēs to tikai darām, kā visu dzīvi meklējam sevi. Es nezinu... jūtos vienkārši nogurusi no visa, no domām, no tās nesaprotamās iztirzājuma daļas, kas ir ieviesusies manā dzīves sacerējumā :)