Sapnis vasaras naktī..

Es tikai atceros tos brīžus, kad viņš mani tiešām darīja laimīgu, kad es skatījos uz viņu ar dzirkstelīti acīs un jutos tik mīlēta un lolota.. un tad tas nodzisa kā ugunskurs, kuram pārlej lielu ūdens šalti pāri... dūmi vien, kuri aizplūst līdz ar vēja brāzmu... tajos dūmos palika mani sapņi, manas jūtas, manas domas un sirds... es paliku tepat uz zemes, raugoties debesīs ar izplestām rokām, cenšoties noķert kādu pavedienu, bet tas tik ātri kūpēja gaisā, ka ar katru mirkli to palika aizvien grūtāk saskatīt.. un tad es skrēju pāri pļavām un ielejām, lai kaut nedaudz vēl pakavētos tajā sapnī, bet vienīgais ko paspēju vien, sadzelties un sadurties , līdz beidzot gulēju dzēlīgo nātru apskāvienos un domāju rožainus sapņus, ka reiz tak tie noteikti piepildīsies un man nebūs jāmeklē dūmakains pavediens tālu mākoņos...

Rīga-Ragana-Ikšķile-Jelgava-Rīga

Braucu apkārt Rīgai, braucu prom no ierastās vides, kur domas rit nemainīgā ritmā.. protams, no tām man neizdevās aizbēgt nevienā no šīm pilsētām, bet es sasmēlos enerģiju no sen nesatiktiem draugiem, kuri paliek man uzticīgi arī netiekoties, viņu vērtība nezūd, to vērtība tikai pieaug.. un pēc katras tādas vīzītes, es jūtos laimīga, ka man viņi ir... viņi ir tie, kas piedod vēl vienu papildus vērtību manai dzīvei, tie ir patiesie cilvēki.. apstākļu maiņā es meklēju atbildes uz sevis uzdotajiem jautājumiem, kā arī gribēju izvēdināt savas jūtas, varbūt pat censties tās apslāpēt, man neizdevās, jāatzīst godīgi.. es domāju par to, ka ņemot vērā, ka man tik ļoti sāp, un tagad vēl ir parādījusies tāda sajūta kā aizvainojums un žēlums (nezinu tik pret ko, sevi vai viņu, vai laikam jau vienkārši notikumu kā tādu), es domāju par to, ko es gribētu viņam pateikt, kas ir tas, ko izsakot man varbūt paliktu vieglāk, un godīgi sakot jāatzīst, ka vārdi nenāk man prātā, ir daži izbārstīti vārdi bez kopīgas domas, bet tie nekādā gadījumā neveidojas teikumos... vai tiešām cilvēkam, kurš man tik ļoti ir nodarījis pāri, man nav neviena vārda, ko pateikt!?

svētdienas citāts

Cilvēku nozīme dzīvē mainās, tāpat kā mainās vērtības, ko mēs cienām cilvēkos.. patiesībā mainās viss šajā dzīvē, tā teikt - izdzīvos tas, kurš mainīsies... arī cilvēks noteikti mainās, vai arī vienkārši nākot klāt pieredzei attīstās un uzliek akcentu uz lietām, kas iepriekš bija slēptas tā personībai..

rūgtā patiesība

Sāpes un ilgas ir apbrīnojami spēcīgas lietas, ja dusmas un aizkaitinājums spēj pāriet ātri vai vismaz pāris dienu laikā, tad sāpes gan ir ilgdzīvotājas... tām līdzeklis laikam ir tikai laiks, bet tas arī ne vienmēr palīdz , tāpat kā vislabākās zāles pie smagām slimībām.. kas mūs nenogalina, padara stiprākus... vai patiesībā aukstākus un cietsirdīgākus, mēs zaudējam savu cilvēcīgo tieksmi pieķerties, nesavtīgi mīlēt un uzticēties...

ejot uz priekšu..

ir tāda īpatnēja tendence ieviesusies manā prātā, nepārtraukti ir sajūta,ka ir apnicis domāt, it sevišķi brīžos, kad apzinies, ka īsti neko izdomāt nevari.. es jūtu,ka manā dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas, jūtu izteiktu tendenci ieiet nākamajā dzīves etapā, bet atduros pret aizvērtām durvīm, šaustu domas riņķī apkārt, bet neviens pavediens tā arī nerodas... sanāk,ka neesmu gatava tam? varbūt,ka man vēl kas jāpaveic pirms varu doties tālāk, vai varbūt tas,kas gaida aiz aizvērtajām durvīm prasīs tik daudz enerģijas, ka tagad tā būtu jāiekrāj? tās domas ir tik bezgalīgas, ka paliek grūti no tām, tas nekur neved, tām nav atbildes, kārtējo reizi atduries tikai pret laiku.. bet kā tad ir ar dzīvošanu tagad un šodienai? kā lai izaicina dzīvi, ja nezini kur spert soli... tracina šī sajūta, jūtos apjukusi, mērķi un nostāja dzīvē nav mainījusies, bet ir zudusi kaut kāda piederības sajūta! Esi ar visiem un visur, esi viens pats ar sevi, bet tāpat kaut kas izmisīgi trūkst, rodas tāda sajūta, ka es lēnām ceļos un attālinos no visa apkārt esošā.. es redzu, dzirdu sevi, bet liekas, ka tā neesmu es, skatos uz sevis no malas un nesaprotu, kas esmu, kur esmu un kurp dodos... jāmeklē sevī no jauna? bet kā ? izvērtējot, pārdomājot?.. cik var domāt, manuprāt, cilvēki tik daudz laika pavada pārdomājot dzīvi, meklējot pareizos risinājumus un paši sevi, ka viņi aizmirst dzīvot! tikko iedomājos, ka varbūt pie vainas ir tā sajūta, ka aizvien skaidrāk nākas apjaust, cik cilvēki patiesībā ir tālu viens no otra, dažbrīd rodas uzticēt kādam savas personīgās pārdomas, rast atbalstu, varbūt arī mierinājumu, bet pirms vārda izteikšanas kā ar zibens spērienu saproti, ka nevienam tas neuztrauc, mēs katrs esam sev un tikai sev! Es ticu vienīgi, ka vecākiem tieši satrauc pašu bērni, bet pārējais viss ir tikai tukšs burbulis, tā ir līdzās eksistēšana.. varbūt kāds Tevī klausās, bet viņš Tevi nedzird, un klausoties Tevī viņš pielīdzina to savai dzīvei un pārdomā, vai viņam ir labi, vai viņu neskar tāda veida problēmas. Man liekas, es esmu pazaudējusi ticību cilvēkiem. Varbūt es pati esmu pārāk no citiem, lai būtu ar tiem tuvāk. Un tagad atkal atgriezties pie sevis analizēšanas, godīgi - ir apnicis, nu cik var ķengāt sevi no vienas un otras puses, tāpat visiem ir skaidrs, ka tas ir mūžīgs jautājums, un ka mēs to tikai darām, kā visu dzīvi meklējam sevi. Es nezinu... jūtos vienkārši nogurusi no visa, no domām, no tās nesaprotamās iztirzājuma daļas, kas ir ieviesusies manā dzīves sacerējumā :)

es - šovakar...

Izmisums, vai tomēr miers sevī...dzērums vai tomēr realitāte.. laikam jau visas šīs pārdomas tomēr ir saistošākas vairāk brīvajiem cilvēkiem, i mean - brīviem no attiecībām, jo esot attiecībās, mēs pazaudējam domu dziļumu, mēs esam realitātē, ikdienā, rutīnā... bet esot vientuļi mēs esam nelaimīgi, tātad rutīna ir nāvējoša, tāpat arī vientulība ir vēl mokošāka.. vai varam izbēgt? nezinu... es šobrīd jūtos gaužām apjukusi, man liekas, ka es kaut ko meklēju, bet tajā pašā laikā es esmu mierā ar sevi, bet tomēr man ik pa brīdim pietrūkst kaut kā, piemēram, mīļuma , rūpes.. bet arī saņemot to vienu vakaru tā tomēr pietiek uz ilgu laiku, vai nāktos šobrīd samierināties ar kāda mīļākās statusu? jo aizvien biežāk sāk likties,ka tieši tas ir tas vajadzīgais šobrīd, jo citādi jūtos pilnvērtīga... bet no otras puses, gribās jau tomēr stabilitāti, regulāri sexu, ikdienas mīļuma izpausmes, varēšanu pie vēlmes noskūpstīt.. utt.. tātad varbūt tomēr nē, varbūt tomēr dzīvot un gaidīt, kad būs.. bet vai gaidīšana nenozīmē meklēšanu? es noteikti negribu meklēt, jo šobrīd tā liekas visdrausmīgākā sajūta... bet ja es vienkārši samierināšos ar to,ka es dzīvoju un neko negaidu,nemeklēju - vai es neapslāpēšu sevī kaut kādu dziļāko emociju izpausmes iespēju? to pilnīguma sajūta, man bail no pārdomātības? es gribu viegli dzīvot, es zinu,ka tas nav iespējams, bet es arī negribu sevi nolemt.. vēl nē... šobrīd es gribu just, es negribu meklēt, es negribu gaidīt, es vnk gribu ļauties, bet kam... tas ir mans šībrīža vissarežģītākais jautājums...

Kurš raudās pēc Tavas nāves?

Nenobīsties no uzraksta ..nav tik baisi kā izklausās :) Pāris dienas atpakaļ iegādājos nākamo Robina Šarmas grāmatu no sērijas Mūks, kurš pārdeva savu ferrari.. šis autors bija nākamais, kurš savaldzināja mani pēc Paula Koelju. Jāatzīstas, viņš spēj iedvesmot.. tātad kā var noprast esmu pievērsusies tagad šai jaunajai grāmatai, kuras nosaukums ir "Kurš raudās pēc Tavas nāves?" Doma jau ir pavisam vienkārša un ja mēs visi tā kārtīgi aizdomātos, tad visas šīs lietas un pārdomas sevī atrastu. Vienīgais mēs esam pazaudējuši sevi laikā un telpā. Mēs zinām, kā pareizāk būtu rīkoties, bet vienmēr to atliek uz vēlāku laiku, jo dotajā brīdī par to nav laika pārāk aizdomāties.. bet patiesībā tieši šis ir tas ĪSTAIS brīdis, kad aizdomāties, ir dotais moments un izvēle... nedaudz pašdicplīnas, nedaudz labāku domu, nedaudz laipnības pret citiem, nedaudz nesavtīgāku domu un jūs pat nemanīsiet kā jūsu dzīves kvalitāte uzlabojas. Mans šī vakara sākamais ir diezgan lakonisks: apstājieties, dzīvojat šodien un apjaušat katru savu mazo prieciņu, kas pa dienu jums ir miljoniem, tikai esiet vērīgi un vēlaties tos pamanīt...

Ziemas depresija vai tukšums

Pēdējās dienās īsti nevaru izprast pati sevi, bet ziniet laikam jāatzīstas, īsti to laikam nekad neesmu spēju :) bet ticu, ka ne jau es viena tādā pasaulē... Bieži domāju par to, ka mēs katrs nepārtraukti izejam noteiktiem dzīves posmiem, noteiktām pārdomām, sākumā meklējam ceļu, pa kuru virzīties nākotnē, tālāk meklējam mīļoto cilvēku, vēl pēc laika cenšamies atrast pazaudēto dzīves jēgu, tad cenšamies atkal cenšamies atrast mierinājumu mīlestībā, ja tas nelīdz vai arī neizdodas, nododamies karjerai, atstājam sev aiz muguras pārdzīvojumus, nesapratni, bailes, šaubas, un ieslīkstam darbā, cenšamies nedomāt, cenšamies aizmirst par savām mokošajām domām, tautas valodā runājot, uzliekam "mīksto", kas notiek apkārt, jo tā ir vieglāk, ja nejūtu sāpes, tad vajadzētu just prieku vai vismaz gandarījumu, bet laikam ejot mēs atkal nonākam pie tā, ka arī ieslīkšana darbā nepalīdz, atkal ir sasniegts dibens, atkal ir jāmeklē motivācija, tad mēs atkal meklējam risinājumu mīlestībā, varbūt ģimenei nepieciešams papildinājums bērniņš,vai šoreiz iestāsies laimīgas beigas... protams,ka nē! Nenoliedzami, ka bērns ir ļoti brīnišķīga lieta un labākais , kas ar katru cilvēku dzīvē var notikt.. bet tomēr mums katram aizvien savs cilvēcīgais velniņš neliek mieru...un tā aizvien... kur likties? kā tad īsti rīkoties?

Izcili aktieri esam mēs paši!

Varbūt kāds teātra mākslas speciālists teiks, ka es esmu slikta aktrise, bet ja atskatās uz dažādām dzīves situācijām un apkārt esošiem cilvēkiem, var secināt vienu – ja vien viņi paši gribētu redzēt, viņi pamanītu, cik labi aktieri patiesībā tie ir! Tāds pats stāsts ir arī par mani pašu! Jau pirmoreiz, apjaušot savas sajūtas, es perfekti liku sev noticēt, ka es domāju un jūtu savādāk... Es tiešām tam ticēju! Es atradu ideālu risinājumu lietām, kuras es negribu redzēt, kuras savā būtībā mani biedēja, kurām es uzliku milzu dzelzs atslēgu priekšā. Bet mēs visi labi zinām, ka meliem īsas kājas, lai arī kam Tu melotu... iespējams varbūt pat sāpīgāk ir apjaust, ka esi melojis pats sev! Un tad vienā brīdi kāds nezināms spēks lauž Tavu dzelzs atslēgu un tur stāv Tava kailā dvēsele! Viņa, protams, pretojas un cīnās, viņa zina, kas ir sāpes, viņa arī zina, kāpēc Tu toreiz vēl tik ilgu laiku atpakaļ tomēr izvēlējies melot, tā bija tā dzelzs atslēga, tas mūris, kas Tevi pasargāja no tās sajūtas, kura parādījās, zaudējot dvēseles cīņā! Un kas notiks tagad? Es jūtu pirmos sāpju dzēlienus, bet mana dvēsele ir stiprāka nekā es pati to būtu apjautusi un kur vēl prāts, lielais padomdevējs. Šī savienība mani pagaidām glābj, bet vakar man vēl likās, ka es varu noturēties, ka es vēl varu uzvarēt šai cīņā, tad šodien es stāvu novilktas līnijas priekšā! Mēs cīnāmies, mēs velkam neredzamo pavedienu un šobrīd vairs neviens, ne es, ne kāds cits vairs nepateiks, kas varētu uzvarēt šajā cīņā! Prāts automātiski uzsver tikai pozitīvās domas, jo kā mēs zinām tikai ar pozitīvo domāšanu ir iespējams labs rezultāts, tāpēc tagad man patīk viss krāsainais, košais un skaistais. Mani priecē katrs cilvēka smaids un gaišais stars... Es ticu sev, lai arī kurp mani šī cīņa aizvedīs, un es ticu arī Jums... Un esot uz tādas nots, es vienīgais ceru, ka ja arī man nāksies krist, tad es kritīšu pūkainos mākoņos, kuri ar viegliem pieskārieniem mani nesīs laimes virzienā! Vēlu arī jums veiksmi katrā jūsu cīņā, ko izcīnāt katru dienu, katru mirkli!