Ziemas depresija vai tukšums

Pēdējās dienās īsti nevaru izprast pati sevi, bet ziniet laikam jāatzīstas, īsti to laikam nekad neesmu spēju :) bet ticu, ka ne jau es viena tādā pasaulē... Bieži domāju par to, ka mēs katrs nepārtraukti izejam noteiktiem dzīves posmiem, noteiktām pārdomām, sākumā meklējam ceļu, pa kuru virzīties nākotnē, tālāk meklējam mīļoto cilvēku, vēl pēc laika cenšamies atrast pazaudēto dzīves jēgu, tad cenšamies atkal cenšamies atrast mierinājumu mīlestībā, ja tas nelīdz vai arī neizdodas, nododamies karjerai, atstājam sev aiz muguras pārdzīvojumus, nesapratni, bailes, šaubas, un ieslīkstam darbā, cenšamies nedomāt, cenšamies aizmirst par savām mokošajām domām, tautas valodā runājot, uzliekam "mīksto", kas notiek apkārt, jo tā ir vieglāk, ja nejūtu sāpes, tad vajadzētu just prieku vai vismaz gandarījumu, bet laikam ejot mēs atkal nonākam pie tā, ka arī ieslīkšana darbā nepalīdz, atkal ir sasniegts dibens, atkal ir jāmeklē motivācija, tad mēs atkal meklējam risinājumu mīlestībā, varbūt ģimenei nepieciešams papildinājums bērniņš,vai šoreiz iestāsies laimīgas beigas... protams,ka nē! Nenoliedzami, ka bērns ir ļoti brīnišķīga lieta un labākais , kas ar katru cilvēku dzīvē var notikt.. bet tomēr mums katram aizvien savs cilvēcīgais velniņš neliek mieru...un tā aizvien... kur likties? kā tad īsti rīkoties?

Izcili aktieri esam mēs paši!

Varbūt kāds teātra mākslas speciālists teiks, ka es esmu slikta aktrise, bet ja atskatās uz dažādām dzīves situācijām un apkārt esošiem cilvēkiem, var secināt vienu – ja vien viņi paši gribētu redzēt, viņi pamanītu, cik labi aktieri patiesībā tie ir! Tāds pats stāsts ir arī par mani pašu! Jau pirmoreiz, apjaušot savas sajūtas, es perfekti liku sev noticēt, ka es domāju un jūtu savādāk... Es tiešām tam ticēju! Es atradu ideālu risinājumu lietām, kuras es negribu redzēt, kuras savā būtībā mani biedēja, kurām es uzliku milzu dzelzs atslēgu priekšā. Bet mēs visi labi zinām, ka meliem īsas kājas, lai arī kam Tu melotu... iespējams varbūt pat sāpīgāk ir apjaust, ka esi melojis pats sev! Un tad vienā brīdi kāds nezināms spēks lauž Tavu dzelzs atslēgu un tur stāv Tava kailā dvēsele! Viņa, protams, pretojas un cīnās, viņa zina, kas ir sāpes, viņa arī zina, kāpēc Tu toreiz vēl tik ilgu laiku atpakaļ tomēr izvēlējies melot, tā bija tā dzelzs atslēga, tas mūris, kas Tevi pasargāja no tās sajūtas, kura parādījās, zaudējot dvēseles cīņā! Un kas notiks tagad? Es jūtu pirmos sāpju dzēlienus, bet mana dvēsele ir stiprāka nekā es pati to būtu apjautusi un kur vēl prāts, lielais padomdevējs. Šī savienība mani pagaidām glābj, bet vakar man vēl likās, ka es varu noturēties, ka es vēl varu uzvarēt šai cīņā, tad šodien es stāvu novilktas līnijas priekšā! Mēs cīnāmies, mēs velkam neredzamo pavedienu un šobrīd vairs neviens, ne es, ne kāds cits vairs nepateiks, kas varētu uzvarēt šajā cīņā! Prāts automātiski uzsver tikai pozitīvās domas, jo kā mēs zinām tikai ar pozitīvo domāšanu ir iespējams labs rezultāts, tāpēc tagad man patīk viss krāsainais, košais un skaistais. Mani priecē katrs cilvēka smaids un gaišais stars... Es ticu sev, lai arī kurp mani šī cīņa aizvedīs, un es ticu arī Jums... Un esot uz tādas nots, es vienīgais ceru, ka ja arī man nāksies krist, tad es kritīšu pūkainos mākoņos, kuri ar viegliem pieskārieniem mani nesīs laimes virzienā! Vēlu arī jums veiksmi katrā jūsu cīņā, ko izcīnāt katru dienu, katru mirkli!