zvaigžņu lietus...

Man savulaik mācīja, ka mīlestība nav jāmeklē, tā atnāk negaidīti un visnegaidītākajā brīdī... Tā atnāca pēkšņi, satrauca manu vientuļo dvēseli, no negaidītā pārsteiguma man sāka virpuļot domas, zeme sāka attālināties un es pavisam nemanāmi sāku celties augšup.. tā pieklauvēja pie visam nejauši, pavisam negaidīti un skaisti, bet aizgāja tik rūgti pilni un sāpīgi, es vēl nebiju dzirdējusi tik sāpīgu klauvējienu pie savām durvīm, ja līdz šim tie visi ir palikuši kā cerību pilni klauvējieni nākotnei, tad šis mani satrieca, nometa strauji pret zemi tieši tikpat ātri un negaidīti kā pacēla, vai tas bija tā vērts? gan jau - jo visas lietas, kas ar mums dzīvē notiek, veido mūs kā personības kādas mēs esam... vai es ticu, ka būs vēl kāds skaistāks negaidīts klauvējiens - noteikti, es ticu... tikai ar sāpīgu rūgtuma piegaršu.. es bīstos, bet nebaidos.. bet vai ticēt nenozīmē gaidīt? bet ja Tu gaidi, tad tas nozīmē, ka tas nebūs pēkšņi.. bet kā lai Tu spēj negaidīt, ja ar katru dienu Tev paliek skumīgāk un vientuļāk, ja skatoties katrā dvēselē Tu meklē pavedienu, kam pieķerties, kas Tevi varētu izraut no smagās sajūtas... Es kompensēju to ar sajūtu būt cilvēkos, mīlēt visus, kas ir man apkārt, būt ar viņiem priekos un bēdās, būt līdzās visiem, ar ko es varu uzsākt sarunu... bet arī ar to mani piespieda pret zemi, cik skaisti viss sākās, tik rūgti tas beidzās.. vienīgais mierinājums aizgāja nebūtībā un tikpat sāpīgi un rūgti kā pēkšņais klauvējiens pie manām durvīm. Un tagad, kad vairs nezinu kur meklēt patvērumu no sajūtām, kas slāpē elpu, no sasietām rokām, kas ir tik sapiņķerējušās, ka nespēj atrast nevienu pavedienu, kas raisītos vaļā.. kā lai tagad atrod to prieku gaidīt un ticēt.. es mīlu savu pagātni, bet tagadne mani slāpē, es baidos no visām šīm sajūtām, es negribu, lai tās mani sāpina tāpat kā tie pēkšņie durvju cirtieni, aizejot prom.. es tik ļoti negribu pazaudēt prieku un brīnuma sajūtu par lietām, kas notiek man apkārt, ka arī par to elpa slāpējas, rokas sapinas.. un es atkal grimstu miegā ar cerību ieraudzīt gaišāku rītu un kaut vienu pavedienu, kam pieķerties, kas šķetinātos vaļā...