Klusā pietura..

Ir pienācis vēl viens manas dzīves vēlais, skumjais vakars. Gremdējos domās, vēroju cilvēkus, austiņās skan liriska mūzika un viss kā palielinājumā slīd garām, tam visam pa vidu stāvu es un peldu prom savās tālēs. Domas īsti neraisās, es nemaz nezinu ko īsti domāju, bet es zinu ko jūtu, visas emocijas šķiet parādās dubultā. Tik strauji viss mainās, šķiet, ka pati nespēju lāgā izsekot visam līdzi. Tā ir mana dzīve, kurā ātrvilciens traucas cauri notikumu jūrai, viena pietura nomaina otru, es nespēju lāgā atvadīties no vecās, kad jau jāsveicinās ar jauno. Un tā tas katru mirkli – sveiki, esmu klāt, tagad dzīvosim tā! Un tad pēc mirkļa jau vēl viens – sveiki, varbūt ko savādāku? Un es griežos kā virpulis līdzi visam ko redzu un dzirdu, es piepildos, izsmeļos un atkal piepildos. Nav jau slikti dzīve neapnīk, bet kaut kā tajā visā ļoti pietrūkst, tas ir tuvības, maigu jūtu un piederības sajūtu. Es sajutu, ko īpašu vienā mirklī no visiem, bet tas mirklis ir kā sapnī, ir kā dziļās iztēles tālēs tīts. Man šķiet, ka es to vairs nespēju ne sataustīt, ne satikt, es varu tikai to sajust kaut kur dziļi sevī un tieši šodien, kad viss griezās un traucās man garām, es jutu to vislabāk, visskaudrāk, tas it kā piepildīja visu manu ķermeni un prātu, es varēju iekāpt tuvākajā autobusā, lai neiepazītajai dvēselei pateiktu – man Tevis pietrūkst! Vairs nekam nav vietas, nevajag vārdus, nevajag neko, var pietikt ar klusumu un acu skatu. Es esmu te, sajūti mani, es esmu Tev tieši līdzās, lēni noglaudu Tev plecu, piespiežu cieši klāt un pasaule vienā mirklī sāk griezties pilnīgi citā virpulī, sāk parādīties sen aizmirstas krāsas un toņi. Ausīs klusi sāk skanēt cita melodija, tās ir dvēseles skaņas. Cik ātri var sasildīt viens mazs mirklis, kurš var vilkties mūža garumā, cik skaists varbūt sapnis, kamēr tas dzīvs. Un kur es tagad dodos, kāda pietura būs nākamā, vai aiz visām pavadītajām, atnāks klusā un tukšā pietura? Visapkārt nav neviena, ja arī ir, tad visi klusē, vai tomēr kāds varētu pateikt, kur es esmu nonākusi, vai tā ir mana pietura, klusā aleja. Un tad parādās viens steidzīgs gājējs, kas sauc – nestāvi ceļā , ir jāsteidzas tālāk. Bet mani ir sastindzinājis tukšums, kas paveras apkārt, es spēju tik klusi saukt nopakaļ - es nevaru doties tālāk, es gaidu vēl vienu viesi. Es nogaidu stundu, un vēl vienu, es kavēju visu vilcienu, un tā arī nesagaidot es dodos tālāk pa līkumotajām ātrvilciena sliedēm, bet šķiet, ka tagad jau klusē gan nākamā pietura, gan vēl nākamā. Vagons ir palicis auksts un svešs, daudzi acu pāri veras skatā pa logu, kur viss pavīd kā sapnī. Es apstājos un bilstu – stop, atvainojiet man jāizkāpj. Man vēl ir jāizdara kas svarīgs, es nevaru turpināt pirms šis sapnis nav beidzies. Un gaidot nākamo pieturu, mans acu skats traucās līdzi augstienēm un zemienēm, upēm un ezeriem, bet domas palika klusajā pieturā. Prātā tikai viena doma – es vēlos tur atgriezties....

Vēstule svešiniekam!

Vieta un laiks cilvēku dzīvēs nospēlē būtisku lomu, tikai ne vienmēr mēs mākam to pamanīt un novērtēt laikus.. Ir lietas, kuras iegūst savu prioritāti jau pirmajos mirkļos, ir sajūtas, kuras nemaz nezinot neko ļauj ieskatīties dziļāk... Mums katram ir savas prioritātes, kuras mēs cenšamies saskatīt, kuras saliekas kopīgā vērtību piramīdā un tādējādi veidojot kādu zināmu tēlu mūsu iztēlē...savā ziņā varētu teikt, ka bieži cilvēki sevi vienkārši maldina, vēl neiepazīstot, bet ja māk pareizi vērot, tad lietas ir daudz skaidrākas nekā ja ir iespēja tās iepazīt tuvāk, jo ar laiku mēs nobružājamies un pierodam pie zināmām nesaskaņām vai nepatīkamām attieksmēm... Bet ja mēs iemācamies visas šīs lietas saskatīt, novērtēt un apzināties , tad rezultāts ir viens – mēs zinām, ko mēs vēlamies no dzīves, mēs spējam atdalīt vajadzīgo no nevajadzīgā.. Un tajā brīdī mēs izvēlamies, kuru lietu dēļ ir vērts cīnīties un dzīvot... Īsāk sakot, Tevī es saskatīju kaut ko savādāku, lietas, kuras tik bieži mūsdienās vairs neparādās cilvēkos, tādu , kuru es tiešām augsti vērtēju, tādu, kurā gribās ieklausīties, tādu, kas varētu saprast arī mani....to nevar nenovērtēt!!!

Darba vergs..

Mūsdienu steiga, cilvēki cenšas paņemt visu ko vien var un cik daudz var, bet vai kāds uz mirkli ir apstājies un padomājis par to, vai pēc laika nepaliks grūti no visas šīs nastas!? Uzdodiet jautājumu paši sev – vai ir vērts salikt dzīves koferī sīkās lietiņas, kuras padara nesamo tikai smagāku? Visi mēs zinām, ka dzīvē par sevi ir jācīnās, ka nekas nenākas viegli un bez piepūles, bet kā jebkurā lietā tā arī šeit ir jāzina mērs. Cik bieži nākas dzirdēt cilvēkus spriežam, ka viņi nodarbotos ar buru sportu, varbūt sāktu spēlēt tenisu vai golfu, skrietu no rītiem vai vienkārši vairāk pavadītu laika ar ģimeni, ja vien nevajadzētu tik sūri strādāt, ja dzīves apstākļi būtu vieglāki. Bet vai tad mēs paši neesam savas laimes kalēji, varbūt kāds teiks, ka tās ir tikai kārtējās cilvēku iedomas, bet varbūt ir vērts aizdomāties.. Vēlētos pastāstīt kādu konkrētu gadījumu iz dzīves, cilvēks ļoti radošs, jauns, labsirdīgs un atvērts, visas durvis viņa priekšā ir vaļā, kā arī apņēmības netrūkst, viņš ir pieradis daudz strādāt un cīnīties par sevi! Skan ļoti optimistiski un liekas, ka tāds cilvēks daudz savā dzīvē sasniegs. Bet par kādu cenu? Vai kāds par to ir aizdomājies? Šis cilvēks ar savām lielajām perspektīvām, sevi pazudina, jo visu savu laiku un spēku velta darbam, šķiet, ka viss iet uz labo pusi, bet viņš, kas notiek ar viņu? Viņš kļūst arvien vārgāks, parādās dažādas veselības problēmas, pietrūkst laika un spēka, lai atbrīvotos, lai izbaudītu mieru un klusumu, jo pa galvu nepārtraukti šaudās domas par darbu, atkal par kādu jaunu projektu vai par tikko iesāktu. Un tā tas turpinās katru dienu, prāts ir nokrauts ar domām jau vairākus gadus uz priekšu, spēki ir izsmelti, ka lai justos atkal formā būtu nepieciešams mēnesis uz vientuļas salas, lai nebūtu nekā, kas spētu iztraucēt mieru, lai neiezvanītos pēkšņs telefona zvans vai lai neatnāktu svarīgs e-mails, kurš aiztrauktu domas atkal pie darba. Un neviens nespēj palīdzēt tādam cilvēkam, viņš pats ir izvēlējies sev tādu ceļu. Taču, lai arī cik daudz vajadzētu strādāt un piepūlēties , lai dzīvē ko sasniegtu, vai tas ir mūsu smaidu, mūsu dzīves prieka vērts?

Un tad kad būs sasniegts tas punkts, kad varēs veltīt laiku atpūtai, kad citi cilvēki strādās viņa vietā, vai tad jau nebūs par vēlu? Jo viņš būs izžuvis, vairs nekas nespēs iepriecināt, jo šis cilvēks būs aizmirsis dzīves patiesās vērtības, to skaistumu, ko var sniegt saulriets un jūra, vai varbūt būs tā, ka viņš vairs nevarēs to visu izbaudīt, ka veselība un prāts jau būs novesti tik tālu, ka domas par regulāro slimošanu un ārstēšanos iedzīs šo cilvēku jaunā cīņā un nu jau par savu veselību, un šajā cīņā uzvaru ir izcīnīt daudz grūtāk.

Lai darbs būtu produktīvāks ir jāmāk ļaut sev atpūsties, gūt iedvesmu no ārpasaules, jo cilvēks nav vientuļnieks, viņš radīts, lai dzīvotu kopā ar citiem cilvēkiem, tāpēc vislielākā kļūda ir norobežoties no citiem, atveriet sirdis, acis un prātus, ļaujiet domām pašām plūst cauri, un prāts pats izģenerēs īsto virzienu, mēs pārāk bieži cenšas kaut ko izdomāt , radīt mākslīgus apstākļus, bet ir jāļaujas dzīves plūsmai, tā ir jāsajūt un jārīkojas laikā, jāņem īstajā brīdī, katrā dzīves situācijā ir jāpaņem tas labākais, un tādā veidā lielisks rezultāts tiks sasniegts daudz ātrāk un iespējams pat labāks, nekā paverdzinot sevi negulētām naktīm.