zvaigžņu lietus...

Man savulaik mācīja, ka mīlestība nav jāmeklē, tā atnāk negaidīti un visnegaidītākajā brīdī... Tā atnāca pēkšņi, satrauca manu vientuļo dvēseli, no negaidītā pārsteiguma man sāka virpuļot domas, zeme sāka attālināties un es pavisam nemanāmi sāku celties augšup.. tā pieklauvēja pie visam nejauši, pavisam negaidīti un skaisti, bet aizgāja tik rūgti pilni un sāpīgi, es vēl nebiju dzirdējusi tik sāpīgu klauvējienu pie savām durvīm, ja līdz šim tie visi ir palikuši kā cerību pilni klauvējieni nākotnei, tad šis mani satrieca, nometa strauji pret zemi tieši tikpat ātri un negaidīti kā pacēla, vai tas bija tā vērts? gan jau - jo visas lietas, kas ar mums dzīvē notiek, veido mūs kā personības kādas mēs esam... vai es ticu, ka būs vēl kāds skaistāks negaidīts klauvējiens - noteikti, es ticu... tikai ar sāpīgu rūgtuma piegaršu.. es bīstos, bet nebaidos.. bet vai ticēt nenozīmē gaidīt? bet ja Tu gaidi, tad tas nozīmē, ka tas nebūs pēkšņi.. bet kā lai Tu spēj negaidīt, ja ar katru dienu Tev paliek skumīgāk un vientuļāk, ja skatoties katrā dvēselē Tu meklē pavedienu, kam pieķerties, kas Tevi varētu izraut no smagās sajūtas... Es kompensēju to ar sajūtu būt cilvēkos, mīlēt visus, kas ir man apkārt, būt ar viņiem priekos un bēdās, būt līdzās visiem, ar ko es varu uzsākt sarunu... bet arī ar to mani piespieda pret zemi, cik skaisti viss sākās, tik rūgti tas beidzās.. vienīgais mierinājums aizgāja nebūtībā un tikpat sāpīgi un rūgti kā pēkšņais klauvējiens pie manām durvīm. Un tagad, kad vairs nezinu kur meklēt patvērumu no sajūtām, kas slāpē elpu, no sasietām rokām, kas ir tik sapiņķerējušās, ka nespēj atrast nevienu pavedienu, kas raisītos vaļā.. kā lai tagad atrod to prieku gaidīt un ticēt.. es mīlu savu pagātni, bet tagadne mani slāpē, es baidos no visām šīm sajūtām, es negribu, lai tās mani sāpina tāpat kā tie pēkšņie durvju cirtieni, aizejot prom.. es tik ļoti negribu pazaudēt prieku un brīnuma sajūtu par lietām, kas notiek man apkārt, ka arī par to elpa slāpējas, rokas sapinas.. un es atkal grimstu miegā ar cerību ieraudzīt gaišāku rītu un kaut vienu pavedienu, kam pieķerties, kas šķetinātos vaļā...

Sapnis vasaras naktī..

Es tikai atceros tos brīžus, kad viņš mani tiešām darīja laimīgu, kad es skatījos uz viņu ar dzirkstelīti acīs un jutos tik mīlēta un lolota.. un tad tas nodzisa kā ugunskurs, kuram pārlej lielu ūdens šalti pāri... dūmi vien, kuri aizplūst līdz ar vēja brāzmu... tajos dūmos palika mani sapņi, manas jūtas, manas domas un sirds... es paliku tepat uz zemes, raugoties debesīs ar izplestām rokām, cenšoties noķert kādu pavedienu, bet tas tik ātri kūpēja gaisā, ka ar katru mirkli to palika aizvien grūtāk saskatīt.. un tad es skrēju pāri pļavām un ielejām, lai kaut nedaudz vēl pakavētos tajā sapnī, bet vienīgais ko paspēju vien, sadzelties un sadurties , līdz beidzot gulēju dzēlīgo nātru apskāvienos un domāju rožainus sapņus, ka reiz tak tie noteikti piepildīsies un man nebūs jāmeklē dūmakains pavediens tālu mākoņos...

Rīga-Ragana-Ikšķile-Jelgava-Rīga

Braucu apkārt Rīgai, braucu prom no ierastās vides, kur domas rit nemainīgā ritmā.. protams, no tām man neizdevās aizbēgt nevienā no šīm pilsētām, bet es sasmēlos enerģiju no sen nesatiktiem draugiem, kuri paliek man uzticīgi arī netiekoties, viņu vērtība nezūd, to vērtība tikai pieaug.. un pēc katras tādas vīzītes, es jūtos laimīga, ka man viņi ir... viņi ir tie, kas piedod vēl vienu papildus vērtību manai dzīvei, tie ir patiesie cilvēki.. apstākļu maiņā es meklēju atbildes uz sevis uzdotajiem jautājumiem, kā arī gribēju izvēdināt savas jūtas, varbūt pat censties tās apslāpēt, man neizdevās, jāatzīst godīgi.. es domāju par to, ka ņemot vērā, ka man tik ļoti sāp, un tagad vēl ir parādījusies tāda sajūta kā aizvainojums un žēlums (nezinu tik pret ko, sevi vai viņu, vai laikam jau vienkārši notikumu kā tādu), es domāju par to, ko es gribētu viņam pateikt, kas ir tas, ko izsakot man varbūt paliktu vieglāk, un godīgi sakot jāatzīst, ka vārdi nenāk man prātā, ir daži izbārstīti vārdi bez kopīgas domas, bet tie nekādā gadījumā neveidojas teikumos... vai tiešām cilvēkam, kurš man tik ļoti ir nodarījis pāri, man nav neviena vārda, ko pateikt!?

svētdienas citāts

Cilvēku nozīme dzīvē mainās, tāpat kā mainās vērtības, ko mēs cienām cilvēkos.. patiesībā mainās viss šajā dzīvē, tā teikt - izdzīvos tas, kurš mainīsies... arī cilvēks noteikti mainās, vai arī vienkārši nākot klāt pieredzei attīstās un uzliek akcentu uz lietām, kas iepriekš bija slēptas tā personībai..

rūgtā patiesība

Sāpes un ilgas ir apbrīnojami spēcīgas lietas, ja dusmas un aizkaitinājums spēj pāriet ātri vai vismaz pāris dienu laikā, tad sāpes gan ir ilgdzīvotājas... tām līdzeklis laikam ir tikai laiks, bet tas arī ne vienmēr palīdz , tāpat kā vislabākās zāles pie smagām slimībām.. kas mūs nenogalina, padara stiprākus... vai patiesībā aukstākus un cietsirdīgākus, mēs zaudējam savu cilvēcīgo tieksmi pieķerties, nesavtīgi mīlēt un uzticēties...

ejot uz priekšu..

ir tāda īpatnēja tendence ieviesusies manā prātā, nepārtraukti ir sajūta,ka ir apnicis domāt, it sevišķi brīžos, kad apzinies, ka īsti neko izdomāt nevari.. es jūtu,ka manā dzīvē ir nepieciešamas pārmaiņas, jūtu izteiktu tendenci ieiet nākamajā dzīves etapā, bet atduros pret aizvērtām durvīm, šaustu domas riņķī apkārt, bet neviens pavediens tā arī nerodas... sanāk,ka neesmu gatava tam? varbūt,ka man vēl kas jāpaveic pirms varu doties tālāk, vai varbūt tas,kas gaida aiz aizvērtajām durvīm prasīs tik daudz enerģijas, ka tagad tā būtu jāiekrāj? tās domas ir tik bezgalīgas, ka paliek grūti no tām, tas nekur neved, tām nav atbildes, kārtējo reizi atduries tikai pret laiku.. bet kā tad ir ar dzīvošanu tagad un šodienai? kā lai izaicina dzīvi, ja nezini kur spert soli... tracina šī sajūta, jūtos apjukusi, mērķi un nostāja dzīvē nav mainījusies, bet ir zudusi kaut kāda piederības sajūta! Esi ar visiem un visur, esi viens pats ar sevi, bet tāpat kaut kas izmisīgi trūkst, rodas tāda sajūta, ka es lēnām ceļos un attālinos no visa apkārt esošā.. es redzu, dzirdu sevi, bet liekas, ka tā neesmu es, skatos uz sevis no malas un nesaprotu, kas esmu, kur esmu un kurp dodos... jāmeklē sevī no jauna? bet kā ? izvērtējot, pārdomājot?.. cik var domāt, manuprāt, cilvēki tik daudz laika pavada pārdomājot dzīvi, meklējot pareizos risinājumus un paši sevi, ka viņi aizmirst dzīvot! tikko iedomājos, ka varbūt pie vainas ir tā sajūta, ka aizvien skaidrāk nākas apjaust, cik cilvēki patiesībā ir tālu viens no otra, dažbrīd rodas uzticēt kādam savas personīgās pārdomas, rast atbalstu, varbūt arī mierinājumu, bet pirms vārda izteikšanas kā ar zibens spērienu saproti, ka nevienam tas neuztrauc, mēs katrs esam sev un tikai sev! Es ticu vienīgi, ka vecākiem tieši satrauc pašu bērni, bet pārējais viss ir tikai tukšs burbulis, tā ir līdzās eksistēšana.. varbūt kāds Tevī klausās, bet viņš Tevi nedzird, un klausoties Tevī viņš pielīdzina to savai dzīvei un pārdomā, vai viņam ir labi, vai viņu neskar tāda veida problēmas. Man liekas, es esmu pazaudējusi ticību cilvēkiem. Varbūt es pati esmu pārāk no citiem, lai būtu ar tiem tuvāk. Un tagad atkal atgriezties pie sevis analizēšanas, godīgi - ir apnicis, nu cik var ķengāt sevi no vienas un otras puses, tāpat visiem ir skaidrs, ka tas ir mūžīgs jautājums, un ka mēs to tikai darām, kā visu dzīvi meklējam sevi. Es nezinu... jūtos vienkārši nogurusi no visa, no domām, no tās nesaprotamās iztirzājuma daļas, kas ir ieviesusies manā dzīves sacerējumā :)

es - šovakar...

Izmisums, vai tomēr miers sevī...dzērums vai tomēr realitāte.. laikam jau visas šīs pārdomas tomēr ir saistošākas vairāk brīvajiem cilvēkiem, i mean - brīviem no attiecībām, jo esot attiecībās, mēs pazaudējam domu dziļumu, mēs esam realitātē, ikdienā, rutīnā... bet esot vientuļi mēs esam nelaimīgi, tātad rutīna ir nāvējoša, tāpat arī vientulība ir vēl mokošāka.. vai varam izbēgt? nezinu... es šobrīd jūtos gaužām apjukusi, man liekas, ka es kaut ko meklēju, bet tajā pašā laikā es esmu mierā ar sevi, bet tomēr man ik pa brīdim pietrūkst kaut kā, piemēram, mīļuma , rūpes.. bet arī saņemot to vienu vakaru tā tomēr pietiek uz ilgu laiku, vai nāktos šobrīd samierināties ar kāda mīļākās statusu? jo aizvien biežāk sāk likties,ka tieši tas ir tas vajadzīgais šobrīd, jo citādi jūtos pilnvērtīga... bet no otras puses, gribās jau tomēr stabilitāti, regulāri sexu, ikdienas mīļuma izpausmes, varēšanu pie vēlmes noskūpstīt.. utt.. tātad varbūt tomēr nē, varbūt tomēr dzīvot un gaidīt, kad būs.. bet vai gaidīšana nenozīmē meklēšanu? es noteikti negribu meklēt, jo šobrīd tā liekas visdrausmīgākā sajūta... bet ja es vienkārši samierināšos ar to,ka es dzīvoju un neko negaidu,nemeklēju - vai es neapslāpēšu sevī kaut kādu dziļāko emociju izpausmes iespēju? to pilnīguma sajūta, man bail no pārdomātības? es gribu viegli dzīvot, es zinu,ka tas nav iespējams, bet es arī negribu sevi nolemt.. vēl nē... šobrīd es gribu just, es negribu meklēt, es negribu gaidīt, es vnk gribu ļauties, bet kam... tas ir mans šībrīža vissarežģītākais jautājums...