Ziemas depresija vai tukšums

Pēdējās dienās īsti nevaru izprast pati sevi, bet ziniet laikam jāatzīstas, īsti to laikam nekad neesmu spēju :) bet ticu, ka ne jau es viena tādā pasaulē... Bieži domāju par to, ka mēs katrs nepārtraukti izejam noteiktiem dzīves posmiem, noteiktām pārdomām, sākumā meklējam ceļu, pa kuru virzīties nākotnē, tālāk meklējam mīļoto cilvēku, vēl pēc laika cenšamies atrast pazaudēto dzīves jēgu, tad cenšamies atkal cenšamies atrast mierinājumu mīlestībā, ja tas nelīdz vai arī neizdodas, nododamies karjerai, atstājam sev aiz muguras pārdzīvojumus, nesapratni, bailes, šaubas, un ieslīkstam darbā, cenšamies nedomāt, cenšamies aizmirst par savām mokošajām domām, tautas valodā runājot, uzliekam "mīksto", kas notiek apkārt, jo tā ir vieglāk, ja nejūtu sāpes, tad vajadzētu just prieku vai vismaz gandarījumu, bet laikam ejot mēs atkal nonākam pie tā, ka arī ieslīkšana darbā nepalīdz, atkal ir sasniegts dibens, atkal ir jāmeklē motivācija, tad mēs atkal meklējam risinājumu mīlestībā, varbūt ģimenei nepieciešams papildinājums bērniņš,vai šoreiz iestāsies laimīgas beigas... protams,ka nē! Nenoliedzami, ka bērns ir ļoti brīnišķīga lieta un labākais , kas ar katru cilvēku dzīvē var notikt.. bet tomēr mums katram aizvien savs cilvēcīgais velniņš neliek mieru...un tā aizvien... kur likties? kā tad īsti rīkoties?