Rīga-Ragana-Ikšķile-Jelgava-Rīga

Braucu apkārt Rīgai, braucu prom no ierastās vides, kur domas rit nemainīgā ritmā.. protams, no tām man neizdevās aizbēgt nevienā no šīm pilsētām, bet es sasmēlos enerģiju no sen nesatiktiem draugiem, kuri paliek man uzticīgi arī netiekoties, viņu vērtība nezūd, to vērtība tikai pieaug.. un pēc katras tādas vīzītes, es jūtos laimīga, ka man viņi ir... viņi ir tie, kas piedod vēl vienu papildus vērtību manai dzīvei, tie ir patiesie cilvēki.. apstākļu maiņā es meklēju atbildes uz sevis uzdotajiem jautājumiem, kā arī gribēju izvēdināt savas jūtas, varbūt pat censties tās apslāpēt, man neizdevās, jāatzīst godīgi.. es domāju par to, ka ņemot vērā, ka man tik ļoti sāp, un tagad vēl ir parādījusies tāda sajūta kā aizvainojums un žēlums (nezinu tik pret ko, sevi vai viņu, vai laikam jau vienkārši notikumu kā tādu), es domāju par to, ko es gribētu viņam pateikt, kas ir tas, ko izsakot man varbūt paliktu vieglāk, un godīgi sakot jāatzīst, ka vārdi nenāk man prātā, ir daži izbārstīti vārdi bez kopīgas domas, bet tie nekādā gadījumā neveidojas teikumos... vai tiešām cilvēkam, kurš man tik ļoti ir nodarījis pāri, man nav neviena vārda, ko pateikt!?