Sapnis vasaras naktī..

Es tikai atceros tos brīžus, kad viņš mani tiešām darīja laimīgu, kad es skatījos uz viņu ar dzirkstelīti acīs un jutos tik mīlēta un lolota.. un tad tas nodzisa kā ugunskurs, kuram pārlej lielu ūdens šalti pāri... dūmi vien, kuri aizplūst līdz ar vēja brāzmu... tajos dūmos palika mani sapņi, manas jūtas, manas domas un sirds... es paliku tepat uz zemes, raugoties debesīs ar izplestām rokām, cenšoties noķert kādu pavedienu, bet tas tik ātri kūpēja gaisā, ka ar katru mirkli to palika aizvien grūtāk saskatīt.. un tad es skrēju pāri pļavām un ielejām, lai kaut nedaudz vēl pakavētos tajā sapnī, bet vienīgais ko paspēju vien, sadzelties un sadurties , līdz beidzot gulēju dzēlīgo nātru apskāvienos un domāju rožainus sapņus, ka reiz tak tie noteikti piepildīsies un man nebūs jāmeklē dūmakains pavediens tālu mākoņos...