Klusā pietura..

Ir pienācis vēl viens manas dzīves vēlais, skumjais vakars. Gremdējos domās, vēroju cilvēkus, austiņās skan liriska mūzika un viss kā palielinājumā slīd garām, tam visam pa vidu stāvu es un peldu prom savās tālēs. Domas īsti neraisās, es nemaz nezinu ko īsti domāju, bet es zinu ko jūtu, visas emocijas šķiet parādās dubultā. Tik strauji viss mainās, šķiet, ka pati nespēju lāgā izsekot visam līdzi. Tā ir mana dzīve, kurā ātrvilciens traucas cauri notikumu jūrai, viena pietura nomaina otru, es nespēju lāgā atvadīties no vecās, kad jau jāsveicinās ar jauno. Un tā tas katru mirkli – sveiki, esmu klāt, tagad dzīvosim tā! Un tad pēc mirkļa jau vēl viens – sveiki, varbūt ko savādāku? Un es griežos kā virpulis līdzi visam ko redzu un dzirdu, es piepildos, izsmeļos un atkal piepildos. Nav jau slikti dzīve neapnīk, bet kaut kā tajā visā ļoti pietrūkst, tas ir tuvības, maigu jūtu un piederības sajūtu. Es sajutu, ko īpašu vienā mirklī no visiem, bet tas mirklis ir kā sapnī, ir kā dziļās iztēles tālēs tīts. Man šķiet, ka es to vairs nespēju ne sataustīt, ne satikt, es varu tikai to sajust kaut kur dziļi sevī un tieši šodien, kad viss griezās un traucās man garām, es jutu to vislabāk, visskaudrāk, tas it kā piepildīja visu manu ķermeni un prātu, es varēju iekāpt tuvākajā autobusā, lai neiepazītajai dvēselei pateiktu – man Tevis pietrūkst! Vairs nekam nav vietas, nevajag vārdus, nevajag neko, var pietikt ar klusumu un acu skatu. Es esmu te, sajūti mani, es esmu Tev tieši līdzās, lēni noglaudu Tev plecu, piespiežu cieši klāt un pasaule vienā mirklī sāk griezties pilnīgi citā virpulī, sāk parādīties sen aizmirstas krāsas un toņi. Ausīs klusi sāk skanēt cita melodija, tās ir dvēseles skaņas. Cik ātri var sasildīt viens mazs mirklis, kurš var vilkties mūža garumā, cik skaists varbūt sapnis, kamēr tas dzīvs. Un kur es tagad dodos, kāda pietura būs nākamā, vai aiz visām pavadītajām, atnāks klusā un tukšā pietura? Visapkārt nav neviena, ja arī ir, tad visi klusē, vai tomēr kāds varētu pateikt, kur es esmu nonākusi, vai tā ir mana pietura, klusā aleja. Un tad parādās viens steidzīgs gājējs, kas sauc – nestāvi ceļā , ir jāsteidzas tālāk. Bet mani ir sastindzinājis tukšums, kas paveras apkārt, es spēju tik klusi saukt nopakaļ - es nevaru doties tālāk, es gaidu vēl vienu viesi. Es nogaidu stundu, un vēl vienu, es kavēju visu vilcienu, un tā arī nesagaidot es dodos tālāk pa līkumotajām ātrvilciena sliedēm, bet šķiet, ka tagad jau klusē gan nākamā pietura, gan vēl nākamā. Vagons ir palicis auksts un svešs, daudzi acu pāri veras skatā pa logu, kur viss pavīd kā sapnī. Es apstājos un bilstu – stop, atvainojiet man jāizkāpj. Man vēl ir jāizdara kas svarīgs, es nevaru turpināt pirms šis sapnis nav beidzies. Un gaidot nākamo pieturu, mans acu skats traucās līdzi augstienēm un zemienēm, upēm un ezeriem, bet domas palika klusajā pieturā. Prātā tikai viena doma – es vēlos tur atgriezties....