Darba vergs..

Mūsdienu steiga, cilvēki cenšas paņemt visu ko vien var un cik daudz var, bet vai kāds uz mirkli ir apstājies un padomājis par to, vai pēc laika nepaliks grūti no visas šīs nastas!? Uzdodiet jautājumu paši sev – vai ir vērts salikt dzīves koferī sīkās lietiņas, kuras padara nesamo tikai smagāku? Visi mēs zinām, ka dzīvē par sevi ir jācīnās, ka nekas nenākas viegli un bez piepūles, bet kā jebkurā lietā tā arī šeit ir jāzina mērs. Cik bieži nākas dzirdēt cilvēkus spriežam, ka viņi nodarbotos ar buru sportu, varbūt sāktu spēlēt tenisu vai golfu, skrietu no rītiem vai vienkārši vairāk pavadītu laika ar ģimeni, ja vien nevajadzētu tik sūri strādāt, ja dzīves apstākļi būtu vieglāki. Bet vai tad mēs paši neesam savas laimes kalēji, varbūt kāds teiks, ka tās ir tikai kārtējās cilvēku iedomas, bet varbūt ir vērts aizdomāties.. Vēlētos pastāstīt kādu konkrētu gadījumu iz dzīves, cilvēks ļoti radošs, jauns, labsirdīgs un atvērts, visas durvis viņa priekšā ir vaļā, kā arī apņēmības netrūkst, viņš ir pieradis daudz strādāt un cīnīties par sevi! Skan ļoti optimistiski un liekas, ka tāds cilvēks daudz savā dzīvē sasniegs. Bet par kādu cenu? Vai kāds par to ir aizdomājies? Šis cilvēks ar savām lielajām perspektīvām, sevi pazudina, jo visu savu laiku un spēku velta darbam, šķiet, ka viss iet uz labo pusi, bet viņš, kas notiek ar viņu? Viņš kļūst arvien vārgāks, parādās dažādas veselības problēmas, pietrūkst laika un spēka, lai atbrīvotos, lai izbaudītu mieru un klusumu, jo pa galvu nepārtraukti šaudās domas par darbu, atkal par kādu jaunu projektu vai par tikko iesāktu. Un tā tas turpinās katru dienu, prāts ir nokrauts ar domām jau vairākus gadus uz priekšu, spēki ir izsmelti, ka lai justos atkal formā būtu nepieciešams mēnesis uz vientuļas salas, lai nebūtu nekā, kas spētu iztraucēt mieru, lai neiezvanītos pēkšņs telefona zvans vai lai neatnāktu svarīgs e-mails, kurš aiztrauktu domas atkal pie darba. Un neviens nespēj palīdzēt tādam cilvēkam, viņš pats ir izvēlējies sev tādu ceļu. Taču, lai arī cik daudz vajadzētu strādāt un piepūlēties , lai dzīvē ko sasniegtu, vai tas ir mūsu smaidu, mūsu dzīves prieka vērts?

Un tad kad būs sasniegts tas punkts, kad varēs veltīt laiku atpūtai, kad citi cilvēki strādās viņa vietā, vai tad jau nebūs par vēlu? Jo viņš būs izžuvis, vairs nekas nespēs iepriecināt, jo šis cilvēks būs aizmirsis dzīves patiesās vērtības, to skaistumu, ko var sniegt saulriets un jūra, vai varbūt būs tā, ka viņš vairs nevarēs to visu izbaudīt, ka veselība un prāts jau būs novesti tik tālu, ka domas par regulāro slimošanu un ārstēšanos iedzīs šo cilvēku jaunā cīņā un nu jau par savu veselību, un šajā cīņā uzvaru ir izcīnīt daudz grūtāk.

Lai darbs būtu produktīvāks ir jāmāk ļaut sev atpūsties, gūt iedvesmu no ārpasaules, jo cilvēks nav vientuļnieks, viņš radīts, lai dzīvotu kopā ar citiem cilvēkiem, tāpēc vislielākā kļūda ir norobežoties no citiem, atveriet sirdis, acis un prātus, ļaujiet domām pašām plūst cauri, un prāts pats izģenerēs īsto virzienu, mēs pārāk bieži cenšas kaut ko izdomāt , radīt mākslīgus apstākļus, bet ir jāļaujas dzīves plūsmai, tā ir jāsajūt un jārīkojas laikā, jāņem īstajā brīdī, katrā dzīves situācijā ir jāpaņem tas labākais, un tādā veidā lielisks rezultāts tiks sasniegts daudz ātrāk un iespējams pat labāks, nekā paverdzinot sevi negulētām naktīm.